Vai nepieciešami plašāki preses brīvības ierobežojumi..?

Foto: Hugo*

Degpunktā

"VL!" mājaslapā publicēts saturīgs, lai arī brīžiem strīdīgs Ivara Prūša raksts par medijiem un to lomu - kā Ivars to akcentē - "sabiedrības vadīšanā". Dažas kritiskas piezīmes:

Valsts struktūru pārvaldes mehānisms balstās uz informācijas apriti likumu, normatīvo aktu, rīkojumu un instrukciju veidā. Plašsaziņas līdzekļi spēj ietekmēt to interpretāciju un izpildes kvalitāti. Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.

Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un pasaulē notiekošo, izglītot, informēt par nozīmīgākajiem jaunievedumiem valsts pārvaldē, norādīt uz dažādām nepilnībām un problēmām sabiedrībā un valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļu atdalīšana no valsts varas ir valsts vadītāju varas ierobežošana. Katrs ārvalstnieku kontrolē esošs plašsaziņas līdzeklis samazina praktisko valsts neatkarību. Ja kāds no ārvalstniekiem piederošiem plašsaziņas līdzekļiem konfliktē ar valsts varu, tad tā ir tieša ārvalstu iejaukšanās sabiedrības un valsts pārvaldē.

Šie spriedumi ir ļoti diktējoši un stīvi - iespējams tādēļ, ka tie netiek pietiekami kvalificēti. Nekas no iepriekšminētā neizraisītu iebildumus, ja runa ietu par valstij piederošiem plašziņas līdzekļiem - tādiem, kuru primārā funkcija ir informēšana par valsts pārvaldē notiekošo: oficiālo dokumentu, ministriju un amatpersonu paziņojumu publicēšana (kā Latvijas Vēstnesis) vai parlamentā, valdībā un citās valsts institūcijās darba atspoguļošanai (kā piemēram C-SPAN ASV). Ja runa iet par visiem plašziņas līdzekļiem, momentāni parādās jautājums - kas tad uzstādīs šos mērķus, kas formulēs šos uzdevumus. Ir tiesa, ka plašziņas līdzekļu atdalīšana no varas ir varas ierobežošana. Šāda ierobežošana (pretsvars valsts varai) un no tās neatkarīgu brīvu mediju esamība (preses brīvība) tiek pelnīti atzīta par vienu no fundamentāliem priekšnoteikumiem demokrātiskas valsts pastāvēšanai. Nedomāju, ka Ivars Prūsis mēģina noliegt to, par ko varbūt liecina raksta nobeigumā teiktais:

"Jebkurā gadījumā, neatkarīga valsts nevar pastāvēt bez plašsaziņas līdzekļiem, ko spēj kontrolēt valsts vara. Kontrolei nav jābūt totālai, totāla kontrole ir nevēlama, jo tad valsts vara var sākt pati sevi mānīt, kas ne pie kā laba novest nevar. Bet kontrolei noteikti ir jābūt.

Komunikāciju laikmetā nav iespējama pilnīga plašsaziņas līdzekļu kontrole, bet ir iespējama to ietekmes ierobežošana. To var panākt kaut vai ar ekonomiskiem līdzekļiem.

Valsts varas pilnīgā rīcībā vajadzētu būt vismaz vienam TV kanālam, Radio, laikrakstam un interneta ziņu portālam, un obligāti ziņu aģentūrai. Tāpat vismaz lielākajām pašvaldībām ir jākontrolē reģionālie preses izdevumi. Bez tā valsts vadība nav spējīga pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Pārējiem plašsaziņas līdzekļiem ir jākalpo kā alternatīvai valsts kontrolē esošajiem ar likuma formā definētiem satura ierobežojumiem un darbības pārtraukšanas mehānismiem par šo ierobežojumu pārkāpšanu.

Atkal - kaut arī tiek kvalificēts "varas kontroles" tvērums: valstij piederošie plašziņas līdzekļi, plus zināmi noteikumi privāto darbībai, no šī fragmenta dveš tāda kā tieksme pakļaut privātos medijus valsts kontrolei. Manuprāt, šis iespaids rodas, jo nekur rakstā nefigurē tāds jēdziens kā preses brīvība - kā konstitucionāla, nemaināma vērtība, kā atskaites punkts visiem tālākajiem spriedumiem. Šī brīvība nedrīkst būt un nekad nav absolūta - Latvijas gadījumā "augstākais likums" ir Eiropas Cilvēktiesību un Pametbrīvību konvencijas normas. Preses brīvība ir ierobežojama, tikai katram šādam ierobežojumam jābūt pamatojamam un ikvienam ierobežojumam ir jābūt noteiktam ne tikai ar pienācīgi pieņemtu likumu, - tam ir jātiecas sasniegt leģitīmu mērķi, un ir jābūt vismazāk indivīda brīvību ierobezojošam līdzeklim, kas ļauj mērķi sasniegt . Arī šie mērķi ir ierobežoti - ierobežojumi ir iespējami, lai:

"(..) aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti."

Tāpat strīdīgs ir jautājums par to, cik kādu mediju būtu jābūt pilnīgā vai pat nominālā valsts kontrolē, un pilnībā no skata pazūd tādas netiešas kontroles iespējas kā mediju "sargsuņi" - organizācijas, kas profesionāli vērtē un kritizē mediju sniegumu. Uzskatu, ka stīvēšanās ap LTV un daļas tās produkta kvalitāte (runa ir par Ziņu Dienesta raidījumiem, kas, atsevišķu svarīgu vai sabiedrības uzmanības degpunktā atrodošos jautājumu "vienvirziena" atspoguļojuma dēļ, jau varētu tikt uzskatīts par propagandu) ir labākais apliecinājums, cik bīstami varētu būt valsts mediji sutuācijā, kad netiek nodrošināts, ka nepiedienīgu ietekmi nevar iegūt kāda noteikta viedokļa un uzskatu nesēji. Tad sabiedriskais medijs degradējas par tādu kā vienas vienīgas "patiesības ministriju". Un, tā kā problēmas ar sabiedrisko mediju darbību ir ne tikai Latvijā (pat tāds milzis un līdz šim bieži kā "paraugmedijs" minētais BBC ir spiests atzīt, ka tai pastāv "liberāli" aizspriedumi), domāju, ka lūkoties būtu vērts pavisam citā virzienā - vai nu daļas valsts kontrolēto mediju privatizācijā, vai arī - sliktakājā gadījumā - vismaz to pakļaušanai konkurencei un tirgum. Vai vienkāršāk: abonentmaksas (īstas nevis slēpta nodokļa) ieviešanai.

Raksts ir daudz plašāks un dziļāks kā varētu šķist izlasot tikai divus citētos fragmentus. Ieteicama lasāmviela kaut vai tādēļ, ka spriedumi šķiet loģiski, un, uz visu vienveidīgo runu par plašziņas līdzekļu lomu demokrātiskā sabiedībā fona, - svaigs un atšķirīgs viedoklis par šo tēmu, kas pieiet nevis no brīvības, bet kontroles nepieciešamības skatapunkta.

Birkas: mēdiji, visu latvijai, žurnālistika.