Pankūkas - Pētersonei!

Kiwi vs Snookers Round 1

Sanāca diskusija, kuru būtu vērts saglababāt. Sākās tā ar šo Ivetas Kažokas apgalvojumu, un P-P! iespraukšanos diskusijā par "moralizēšanu" politikā:

Iveta Kažoka:

(..)
Attiecībā uz viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju tur ir tā pati loģika - ja mēs pieņemam, ka cilvēki ir vienlīdzīgi un vienlīdzīgas cieņas "vērti", tad nav nekāda pamata liegt kādam balstiesības vai liegt reģistrēt viendzimuma partnerattiecības.
(..)
deliberatīvai apspriešanai ir viens svarīgs (bet parasti publiski neatklāts) blakus efekts: tā ierosina ne tikai publisku dialogu starp dažādu viedokļu pārstāvjiem, bet arī aktīvi darbina diskusijas dalībnieku "iekšējo dialogu". Iekšējais dialogs (nevēlēšanās nonākt pretrunās ar sevi) izgaismo iepriekš nepamanītas nekonsekvences uzskatos un spiež rūpīgāk izvērtēt un argumentēt savas līdzšinējās nostājas. Manuprāt, "iekšējā dialoga" iedarbināšana nāk manam skatījumam uz vērtībām vai morāli par labu, līdz ar to saglabājas cerība, ka iespējamais kompromiss būs gandrīz vienmēr "apgaismotāks" nekā status quo.

Ko P-P! izaicināja šādi:

Pankūkas - Pētersonei!:

Piekasīšos atkal pie vārdiem, "iekšējā dialoga" veicināšanai. :)

Neviens jau netīko liegt Providus iztērēt kādas Sorosa naudiņas, lai ierīkotu viendzimuma partnerattiecību reģistru, reģistrētu tur partnerības visdažādākajās konfigurācijās- viendzimuma savienības, māsu viendzimuma savienības, tēva un pilngadīgas meitas savienības, airētāju klubu "Par vienlīdzīgu cieņu!" - visus, kuri var parādīt kādu kopēju saimniecību. Jautājums paliek:- kādu iemeslu dēļ Providus svētītās savienības valstij būtu jāizceļ no visu citu iespējamo indivīdu savienība kopuma, jātzīst likumiski, jāregulē un kaut kādos vai visos aspektos jāpielīdzina laulībai?

Laulības (kā to zin Latvijā) institūts ir svarīgs labums gan visiem iesaistītajiem, gan sabiedrībai kopumā, -- vismaz tur, kur to pēta, nonāk pie tādiem secinājumiem (piem. viens faktu apkopojums). Tas viss pieder pie racionālo iemeslu kopuma, kāpēc likumiski atzīt laulības, regulēt attiecības un arī piešķirt noteiktas privilēģijas, atvieglojumus un tamlīdzīgi. Piemēram, ja laulātie caurmērā ir veselīgāki kā nelaulātie, tiem varētu būt kādi atvieglojumi veselības apdrošināšanā.

Attiecības viendzimuma partnerībās būtiskos aspektos atšķiras no laulības attiecībām. Kaut vai pats acīmredzamākais - vairuma laulāto seksuālās attiecības reproduktīvajā vecumā raksturo potenciāls radīt bērnu. Ir jāpapūlas (jārada un jāizmanto pretapaugļošanas līdzekļi), lai to neitralizētu. Valstij būtu jāķerās pie neattaisnojamas (un nevajadzīgas) iejaukšanās cilvēka privātdzīvē, lai konstatētu, ka tāda potenciāla nav.

Viendzimuma seksuālās attiecības pēc definīcijas ir sterilas; ir jāpapūlas (jārada un jāizmanto sarežģītas ārpuspartnerības apaugļošanas, donoru vai "nēsātāju" atrašanas, regulēšanas un citas procedūras) lai niecīgā to daļā parādītos bērns.

Tad kas ir tie iemesli, kāpēc valstij būtu jāsāk reģistrēt un pielīdzināt laulībai kaut kas no tās atšķirīgs? Tikai, lai nodrošinātu cilvēku, kuri neatrodas salīdzināmos apstākļos, "vienlīdzīgo cieņu"?

Ko Iveta Kažoka apstrīdēja šādi:

Iveta Kažoka:

PP,

Izņemot "pašu acīmredzamāko", vai ir vēl kādi iemesli, kādēļ valstij pret viendzimuma pāriem būtu savādāk jāattiecas nekā pret heteroseksuāliem pāriem?

Ja nav, tad man minētie argumenti (par laulību īpašo potenciālu bērnu radīšanā) izskatās nepārliecinoši. Vismaz trīs iemeslu dēļ:

1) Valsts sankcionētas laulības institūts nekad nav bijis domāts TIKAI stimuls bērnu radīšanai. Tik pat liela nozīme (ja ne vēl lielāka) ir mantojuma un īpašuma tiesību stabilizēšanā (skaidrība par to, kas notiek ar mantu, ja kāds no laulātajiem nomirst vai viņam mantu konfiscē u.tml.) Piemēram, Latvijā mantojuma tiesībās joprojām ir tāds institūts kā "neatraidāmie mantinieki" - ja pareizi atceros, tie ir pirmās pakāpes radinieki un laulātais, kuriem nevar neatstāt daļu no mantojuma. Neredzu iemeslu, kādēļ šis pats princips nevarētu attiekties uz visiem pāriem, kuriem, teiksim, ilgāk par 2 gadiem ir kopīga saimniecība.

2) Ja laulības "īpašās privilēģijas" (diez kādas?) tiešām attaisnotu "potenciāls radīt bērnus" (kas tā nav), tad kādēļ valsts nav konekventa un piešķir šīs "privilēģijas" arī tādiem pāriem, kuri izlemj precēties pēc visai cienījama vecuma sasniegšanas? Piemēram, sievietēm pēc 65 gadiem būtu daudz vairāk "jāpapūlās", lai radītu bērnu nekā homoseksuāliem cilvēkiem zem šāda vecuma. Lai to konstatētu, nav vajadzīga nekāda iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē. Un tomēr šādas laulības tiek atļautas un, īpašos gadījumos, pat apsveiktas.

3) Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē bērnu radīšana jau sen nav saistīta ar atrašanos vai neatrašanos laulībā. Kad es pēdējo reizi pārlūkoju statistiku šajā jautājumā (tas bija sen) laulībā dzimušu bērnu gada laikā bija mazāk nekā bērnu, kas piedzimuši ārpus laulības.

Tādēļ man šķiet, ka šis arguments neiztur kritiku. Vienīgais veids, kā to varētu uzlabot (kas man arī šķiet bezcerīgs): valsts īpaši atbalsta laulību nevis cerībā uz vairāk pilsoņiem, bet gan pieņemot, ka ģimene, kur vecāki ir laulāti, ir piemērotāka vide bērnu audzināšanai. Taču neredzu iemeslus, kādēļ šī pati argumentācija nevarētu atiekties uz viendzimuma pāriem.

"Piemēram, ja laulātie caurmērā ir veselīgāki kā nelaulātie, tiem varētu būt kādi atvieglojumi veselības apdrošināšanā."

Tas vispār ir no citas "operas". Pirmkārt, tā ir pazīme , kas attiecas nevis uz laulātajiem kā laulātajiem, bet uz divu indivīdu veselības stāvokli (viņi nesaņem veselības aprūpes atvieglojumus TĀPĒC, ka ir laulāti, bet gan tāpēc, ka viņu veselības stāvoklis ir labāks par valsts vidējo līmeni). Otrkārt, valsts diez vai drīkst diskriminēt savus iedzīvotājus pēc šādas pazīmes - piemēram, gan vīrieši, gan sievietēm nodokļos maksā vienādu summu, lai gan statistika rāda, ka vīrieši dzīvo īsāku mūžu un, tātad, visticamāk pensiju un citus valsts labumus saņems mazāk ilgu laiku.
Kas attiecas uz privātajiem apdrošinātājiem - tā ir pilnīgi viņu darīšana.

Ko P-P! atbildēja šādi:

Pankūkas - Pētersonei!:

> Valsts sankcionētas laulības institūts nekad nav bijis domāts TIKAI stimuls bērnu radīšanai.

Es to arī neapgalvoju. Ne tikai ne TIKAI, pat ne galvenokārt kā stimuls radīšanai. Drīzāk citādāk: valstij ir leģitīma interese tiekties koncentrēt potenciālu dabiskā ceļā, bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas ieņemt bērnu pēc iespējas noturīgākās vīrieša un sievietes savienībās - laulībās. Domāju, ka arī ar tiem faktiem, kas bija minēti saitē, ir pietiekami, lai pamatotu ka tā nav tikai tradīcija vai morāla kaprīze.

> Piemēram, sievietēm pēc 65 gadiem būtu daudz vairāk "jāpapūlās", lai radītu bērnu nekā
> homoseksuāliem cilvēkiem zem šāda vecuma

Jūs runājiet par niecīgu daļu laulību. Pirmā statistika, kas patrāpījās: Britu Kolumbija, 2000. gads. Aptuveni 2 no katrām 100 līgavām bija vecākas par 60, 4 no katriem 100 līgavaiņiem. 2-3% laulību, kur līgava ir vecāka par 60. UN, lai arī vecums visiem dara savu, to pašu jūs nesakiet un to nevar tik droši teikt par vīriešiem :)

Valsts nevar un tai nevajag mēģināt mikromenedžēt katru laulību; to sieviešu laulības, kuras ir aiz reproduktīvā vecuma, ir maza cena, ko maksāt par dzimumu līdztiesību, vai ne? Bez tam, nav īsti tiesa, ka laulātai sievietei pēc 65 gadiem būtu jāpapūlas vairāk, mēģinot ieņemt bērnu ar reproduktīvo tehnoloģiju palīdzību - viņai nav vajadzīgs donors vīrietis, jo blakus ir vīrs :), plus bērnam blakus būtu abi vecāki.

> Kad es pēdējo reizi pārlūkoju statistiku šajā jautājumā (tas bija sen) laulībā dzimušu bērnu
> gada laikā bija mazāk nekā bērnu, kas piedzimuši ārpus laulības.

Slikti, ja tā - 2006. gadā bija 43%

Paldies Sorosam par "liberāļu" vairošanu un orveliski nosauktajam ANO Iedzīvotāju fondam par skolotāju rokasgrāmatām, kas ka homoseksuālisms kā matu krāsa esot jāpieņem māca gan, bet tā vietā, lai atgādinātu, ka laulība caurmērā ir labākais visām iesaistītajām pusēm, stāsta, ka patriarhāls institūts esot bijis :/

Bet ja nopietni, tad:

1) tas skaitlis viens pats maz ko pasaka (teiksim, kāda daļa no tiem ir pirmie bērni un kur vecāki vēlāk salaulājas)
2) tas nekā nemazina valsts interesi censties koncentrēt potenciālu ieņemt bērnu laulībā - drīzāk otrādi.

Mantojuma tiesības ir atrisināmas... mantojuma tiesībās nevis cilvēku, kuri nav laulībā, pielīdzināšanā tiem, kuri ir. Tiktāl, kamēr tas nekonfliktē ar to tiesībām, kuriem pienākas neatņemamais (izņemot likumā noteiktajos gadījumos) mantojums - kāpēc gan ne? Izdarāms tas ir arī pašlaik - ar testamentu (nav ne jausmas kas Latvijā izmaksā dārgāk, laulības reģistrācija jeb testaments).

Ko Iveta Kažoka saskaldīja un nokritizēja šādi:

Iveta Kažoka:

PP,

"Drīzāk citādāk: valstij ir leģitīma interese tiekties koncentrēt potenciālu dabiskā ceļā, bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas ieņemt bērnu pēc iespējas noturīgākās vīrieša un sievietes savienībās - laulībās."

Dīvains argumentu salikums. Sastāv vismaz no trim daļām:

1) "koncentrēt potenciālu dabiskā ceļā". Tātad valstij ir interese veidot tādus tās pilsoņu "klāsterus", kuros dzimtu pēc iespējas vairāk bērni? Vai Jūs tiešām esat pārliecināts, ka divu personu savienība ir labākais veids kā dabiskā ceļā pavairot pilsoņu skaitu?

2) "bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas" - kādi valstij varētu būt iebildumi pret reproduktīvajām tehnoloģijām? Tas ir apmēram tas pats, kas pateikt, ka valstij ir leģitīma interese koncentrēt valsts augstākajos amatos dabiski darbspējīgākos cilvēkus nevis tādus, kas, teiksim, lieto zāles pret migrēnu.

3) "pēc iespējas noturīgākās vīrieša un sievietes savienībās - laulībās". Manuprāt, noturīgums neraksturo "bērnu radīšanas potenciālu" ( vai ir tāda sakarība: jo noturīgākas attiecības => jo vairāk dzimst bērnu?) Es piekrītu domai, ka bērnam labāk būtu augt noturīgās attiecībās, bet neredzu iemeslus pieņemt, kādēļ tikai heteroseksuālas attiecības būtu uzskatāmas par noturīgām.

"Valsts nevar un tai nevajag mēģināt mikromenedžēt katru laulību; to sieviešu laulības, kuras ir aiz reproduktīvā vecuma, ir maza cena, ko maksāt par dzimumu līdztiesību, vai ne? "

Bet ja valstij ir TIK LIELA "leģitīma interese tiekties koncentrēt potenciālu dabiskā ceļā", ka tā neļauj attiecināt kādu valsts piešķirtu tiesisku statusu uz apmēram 10% no sabiedrības, tad kā var attaisnot valsts "izšķērdību" dodot iespējas saņemt laulību "privilēģijas" katram heteroseksuālam pārim, kuri nevar radīt bērnus dabiskā ceļā? To novērst pat nebūtu īpaši grūti. Piemēram, pirms laulības reģistrācijas pieprasot veselības izziņu, kur ir ārsta atzinums - var vai nevar šajā laulībā būt bērni. Un līdzīgi kā laulības vecumam ir zemākā robeža, kādēļ gan valsts nevarētu noteikt arī augstāko? Ja laulības "privilēģijas" (lai gan nesaprotu, ko Jūs ar to domājat) ir valstij tik apgrūtinošas, vai tad grūtības radīt bērnus nebūtu leģitīms pamats, lai tās liegtu?

"tas nekā nemazina valsts interesi censties koncentrēt potenciālu ieņemt bērnu laulībā - drīzāk otrādi. "

Šajā valstī jau vairākus gadus ir atcelts tiesiskais nošķīrums starp laulībā dzimušiem bērniem un ārlaulības bērniem. Pēc jūsu loģikas sanāk, ka tā bija neloģiska rīcība: valsts brīvprātīgi samazināja savas "potenciāla koncentrēšanas spējas" (samazinot motivāciju sievietēm bažīties par to, ka uz viņu bērniem tiks attiecināts "ārlaulībā" dzimušo statuss).

"Mantojuma tiesības ir atrisināmas... mantojuma tiesībās nevis cilvēku, kuri nav laulībā, pielīdzināšanā tiem, kuri ir. "

Atceros, ka, mācoties jurisprudenci pirmajā vai otrajā kursā, kāda pasniedzēja izteicās šādi: ja nevēlaties laulāties, tad vismaz nokārtojiet attiecības ar sabiedrības līgumu. Protams, tā arī var, bet problēma ir tāda ka "laulības" ir vessels tiesību un pienākumu komplekts, no kurām ne visas var nokārtot civiltiesiskā ceļā. Piemēram, ja pareizi atceros radiniekiem un laulātajiem ir īpašas pilnvaras lemt par veselības jautājumiem (izdarīt operāciju vai nē) vai arī laulātais var atteikties liecināt par otru laulāto. Turklāt arī valstij ir sava interese ilglaicīgas attiecības reģistrēt, piemēram, lai atrisinātu interešu konflikta situācijas (vienam laulātajam, kas ir amatpersona, ir aizliegts lemt par citu laulāto, taču šis princips neattiecas uz cilvēkiem, kuriem ir kopīga saimniecība un kas nav tuvi radinieki).

Man šķiet, ka mūsdienās, ja vispār valstij ir jēga reģistrēt laulības, tad tas GALVENOKĀRT ir tādēļ, ka tādā veidā tiek identificētas ilglaicīgas divu cilvēku savienības. Ar reģistrāciju ne tik daudz tiek piešķirtas privilēģijas, cik noteikts statuss, kas piešķir (galvenokārt savstarpējus) tiesības un pienākumus. Nedomāju, ka tas valstij ir lielāks apgrūtinājums, nekā tas, ko tā jau šobrīd dara privāto ttiesību jomā: piemēram, veic komercķīlu, koncernu, šķīrējties reģistru. Šie reģistri ir domāti tādēļ, ka valsts pilsoņiem tā ir ĒRTĀK, nevis tādēļ, ka viņi uzzināt par komerccķīlām un koncerniem nevarētu arī neiesaistot valsti.

Ko P-P! atvairīja šadi, un tad rezumēt un vēlreiz izaicināt mēģināja šādi:

Pankūkas - Pētersonei!:

Laikam pietrūka pieturzīmes un vārdu kārtība nav īsti laba. Tad tā:

valstij ir leģitīma interese tiekties koncentrēt potenciālu ieņemt bērnu -- dabiskā ceļā, bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas -- pēc iespējas noturīgākās vīrieša un sievietes savienībās - laulībās.

Tas tāpēc, ka cilvēki mēdz mīlēties :) Vīrieša un sievietēs dzimumattiecībās pastāv potenciāls -- dabiskā ceļā, bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas -- ieņemt bērnu. Bērnam dzimstot, praktiski vienmēr kaut līdzās būs un bieži paliks māte. Ir *err* labi, ja līdzās ir un paliek arī tēvs -- tai iepriekš piesaitētajā uzrunā izklāstīto iemeslu dēļ.

Ipaši svarīgi šāda valsts mudināšana laulāties ir "mūsdienu", "demokrātiskā" sabiedrība, kur, ja ticēt Apollo softporn un citām ziņām, daļai cilvēku esot modē mīlēties pa labi un pa kreisi :)

Valstij nebūtu jābut principiāliem iebildumiem pret reproduktīvajām tehnoloģijām. Atšķirība no mīlēšanās ir, ka to pielietošanas rezultātā radītais ieņemtais bērns praktiski nekad nebūs "sagadīšanās", negribēts un tamlīdzīgi.

Ka laulībā caurmērā veidojas noturīgākas attiecības kā cita veida kopdzīvē, ir *err* kaut kas, ko varētu nosaukt par faktu. Ja vēlieties varu vēlāk sameklēt kādus datus. Uzsveru - runa nav par katru individuālu pāri, bet tendencēm.

Nezinu, kur jūs ņēmāt 10% skaitli, bet vēlreiz- auglības pārbaudi valsts nevar veikt bez nevajadzīga privātās dzīves aizskāruma, vai sieviešu diskriminācijas. Un tā ir nevajadzīga, jo nekā neveicina valsts interesi koncentrēt pēc iespējas noturīgākās savienībās potenciālu -- dabiskā ceļā, bez reproduktīvo tehnoloģiju lietošanas -- ieņemt bērnu.

P-P! nekur nav mēģinājis vedināt domāt (vai piedāvat tādu loģiku), ka valstij būtu jādara VISS, lai koncentrētu potenciālu ieņemt bērnu - teiksim jākategorizē bērni tā, lai piespiestu vecākus laulāties, vai padarītu sievietes bažīgas :) Visa tā loģika ir jūsējā nevis manējā.

Redziet, kā P-P! ir jācenšas un jāuzmanās, lai tikai IK lasītaji saprastu domu; atšķirībā no "liberāļiem", kuriem ir jācenšas, lai tikai publika nesaprastu, ko īsti viņi saka:

-- ka neesot atsķirības (vai ka tās neesot paarliecinošas) starp vīrieša un sievietes dzimumaktu (coitus), kurā pastāv potenciāls ienemt bērnu, un viendzimuma attiecībām, kuras pēc definīcijas ir sterilas;
-- ka laulības institūts, kā to Latvijā ir zinājuši gadu tūkstošiem, mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā pēkšņi kādu diskriminējot.

Es domāju, ka šai diskusijā ir parādījušies vismaz kaut kādi fakti, kāpēc vīrieša un sievietes savienību būtu vērts izcelt no citu iespējamo indivīdu savienību kopuma, likumiski atzīt, regulēt, un -- tur, kur šāda rīcībai ir racionāls pamatojums -- piešķirt laulātajiem kādas privilēģijas. Tas ir labi bērniem, sabiedrībai, pašiem laulātajiem.

Kas vēl nav izskanējis, ir - kam tiek kāds labums, līdzīgi izceļot divu homoseksuāļu savienību. Kas, izņemot "vienlīdzīgās cieņas" uzskatu, un homoseksuālistu ērtību apsvērumus, pamato šādas rīcības nepieciešamību? Kada ir valsts interese homoseksuālisma veicināšanā? Jūs vēl joprojām stāviet pretdiskriminācijas apgrieztā pierādīšanas pienākuma un jocīgo "pāra tiesību" pozīcijā, ko rezumē jautājums:

"vai ir vēl kādi iemesli, kādēļ valstij pret viendzimuma pāriem būtu savādāk jāattiecas nekā pret heteroseksuāliem pāriem?"

Uz ko Iveta Kažoka atbildēja un savu pozīciju apkopoja šādi:

Iveta Kažoka:

PP,

"Es domāju, ka šai diskusijā ir parādījušies vismaz kaut kādi fakti, kāpēc vīrieša un sievietes savienību būtu vērts izcelt no citu iespējamo indivīdu savienību kopuma, likumiski atzīt, regulēt, un -- tur, kur šāda rīcībai ir racionāls pamatojums -- piešķirt laulātajiem kādas privilēģijas."

Lūdzu precizējiet tās "privilēģijas" vai regulējuma īpatnības, kuras valsts piešķir laulātajiem un kuras izriet no tās intereses "tiekties koncentrēt potenciālu ieņemt bērnu pēc iespējas noturīgākās vīrieša un sievietes savienībās"! Lūdzu nofokusējieties uz bērna "ieņemšananas" nevis "audzināšanas" daļu, jo pretējā gadījumā atkal nav skaidrs, ar ko cita veida savienības ir sliktākas! :)

"Kas vēl nav izskanējis, ir - kam tiek kāds labums, līdzīgi izceļot divu homoseksuāļu savienību."

Līdzīgi laulībai regulējot KATRU divu personu savienību, kuri vēlas juridiski noformēt savas ilglaicīgās tiesiskās attiecības? Primārais labums tiek pašām šīm personām (vai tad tas ir slikti?) Bet nevar teikt, ka arī sabiedrība neko no tā neiegūst: uzreiz varēju iedomāties divus gadījumus - (1) es iegūstu iespēju noskaidrot gadījumā, ja kāds no abiem partneriem ir man izkrāpis naudu, vai to var piedzīt arī no otra partnera mantas? Šim nolūkam attiecībā uz laulātajiem šobrīd kalpo laulību līgumu reģistrs - kur katrs šo informāciju var uzzināt. Ar personām, kurām ir kopīga saimniecība, bet kas nav laulāti, tas ir daudz sarežģītāk. (2) ja kāda amatpersona ir noraidījusi kādu manu pieteikumu par labu savam partnerim, es iegūstu iespēju argumentēt, ka, līdzīgi kā tas ir jau noteikts laulāto gadījumā, arī šajā situācijā amatpersonai bija interešu konflikts.
Bez tām kā humānisma ideju piekritējai man ir svarīgi, lai mūsu sabiedrībā nedraudētu kriminālatbildība tiem cilvēkiem, kuri nevēlas liecināt par cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir ilglaicīga emocionāla saikne. Ja laulātais var neliecināt par laulāto, tad es nesaprotu, kādēļ vienam par oru būtu jāliecina cilvēkiem, kas var pierādīt, ka, teiksim, jau divus gadus dzīvo kopā.

"Kas, izņemot "vienlīdzīgās cieņas" uzskatu, un homoseksuālistu ērtību apsvērumus, pamato šādas rīcības nepieciešamību? "

Kādēļ ar to nepietiek? Manuprāt, izšķiroši svarīgi argumenti. Rūpēties par to, lai valsts pārvalde būtu privātpersonai maksimāli ērta vai lai visi, kas ir salīdzināmā situācijā, saņemtu vienādus valsts pakalpojumus, ir gan valsts pienākums, gan valsts interese.

Tas, ka homoseksuāli pāri vai ilglaicīgi kopā dzīvojoši, bet nelaulāti pāri, ir salīdzināmā situācijā ar heteroseksuāliem pāriem attiecībā uz vai visu "laulības tiesiskā institūta" statusu man nerada šaubas. Vienīgais diferencējošais moments, uz ko Jūs norādījāt - pastāv atšķirības attiecībā uz bērnu radīšanas varbūtību. Pat ja šo kritēriju uzskata par leģitīmu (un es to par tādu neuzskatu, jo valstij ir savā rīcībā jābūt konsekventai - vai nu piešķirt statusu tikai tiem, kam bērnu radīt ir "viegli", vai arī vispār nevienam; turklāt tādā gadījumā tiesiskais statuss nevar attiekties uz tādiem jautājumiem, kuriem ar bērnu radīšanu ir visai attālināts sakars - piemēram, atļauja veikt operāciju, attiekšanās sniegt liecību, mantojuma lietas), tas neatsver argumentāciju ar cilvēku vienlīdzīgo cieņu vai valsts pienākumu būt pretīmnākošai pret saviem pilsoņiem.

Kas pagaidām ir viss, atvainojos par pareizrakstības kļūdām, un P-P! paliek Ivetai parādā vēl vismaz vienu atbildi :)

Pielaboju daļu pareizrakstības kļūdu.

Birkas: homoseksuālisms, konservatīvisms, liberāļi, liberālisms, politika, politika.lv, seksuālā orientācija, seksualitāte, sodomija, sorosīti.